— Atstājiet cepuri! — viņš caur balto drānu neskaidri sacīja.
Misis Hola atjēdzās no pārdzīvotajām izbailēm un nolika cepuri atpakaļ uz krēsla pie kamīna.
— Es nezināju, ser, ka … — viņa iesāka, bet samulsusi apklusa.
— Pateicos, — viņš sausi atteica, paraudzīdamies uz durvīm un tad atkal uz viņu.
— Es tās likšu labi izžāvēt, ser, — misis Hola sacīja un nesa drēbes projām. Iedama laukā pa durvīm, viņa atkal uzmeta skatienu balti savīkstītajai galvai un tumšajām brillēm; viņš vēl arvien turēja sejai priekšā drāniņu. Viņa mazliet drebēja, aizvērdama aiz sevis durvis, un viņas sejā atspoguļojās izbrīns un apjukums.
— Kas to būtu domājis? — viņa čukstēja. — Tas nu gan! — Lēnām viņa gāja uz virtuvi un bija nogrimusi pārāk dziļās domās, lai apvaicātos Millijai, ko tā atkal tik ilgi tūļājas.
Viesis sēdēja un klausījās, kā attālinājās viņas soļi. Viņš nemierīgi paskatījās uz logu un tikai tad nolika salveti un atkal ķērās pie ēdiena. Viņš apēda kumosu, uzmeta aizdomu pilnu skatienu logam, apēda otru kumosu, tad piecēlās un salveti rokā šķērsoja istabu >iii novilka aizlaidnes līdz baltajiem aizkariem, kas sedza apakšējās rūtis. Istabā iestājās krēsla. Viņš atvieglots atgriezās pie galda un maltītes.
— Nabadziņš laikam pārcietis nelaimes gadījumu vai arī operāciju, — misis Hola noteica. — Kā es pārbijos no tiem apsējiem!