Viņa pielika krāsnī ogles, uzstādīja drēbju žāvētāju un izklāja uz tā ceļotāja mēteli.

—   Un brilles! Viņš izskatījās vairāk pēc ūdenslīdēja nekā pēc dzīva cilvēka!

Viņa uzkāra uz statņa stūra šalli.

—   Un visu laiku tur mutei priekšā kabatas laka­tiņu. Runā caur to!… Varbūt viņa mute arī ievai­nota — var jau būt.

Viņa apsviedās kā cilvēks, kas pēkšņi kaut ko atcerējies.

—   Apžēlojies! — viņa iesaucās, tajā pašā mirklī pievērsdamās gluži citām lietām. — Vai tu vēl neesi nomizojusi tupeņus, Millij?

Kad misis Hola iegāja novākt traukus, viņā no­stiprinājās pārliecība, ka arī viesa mute ir iedomātā nelaimes gadījumā ievainota vai sakropļota, jo viņš smēķēja pīpi un visu laiku, kamēr viņa bija istabā, ne­atraisīja sejas apakšējai daļai aptīto zīda šalli, lai pieliktu pie lūpām iemuti. Tā tomēr nebija aizmāršība, jo viņa redzēja, ka viņš noskatījās, kā tabaka pīpē pa­mazām izdega. Viņš sēdēja kaktā, ar muguru pret loga aizlaidnēm un, paēdis, padzēris un sasildījies, runāja mazāk strupi nekā iepriekš. Uguns sārtais at­spīdums tagad padarīja lielās brilles it kā dzīvākas.

—   Man Bramblhērstas piestātnē ir bagāža, — viņš sacīja un apvaicājās, kā varētu atgādāt to šurp. Viesis gluži pieklājīgi palocīja apsieto galvu, apmierināts ar misis Holas paskaidrojumiem.