—   Patiešām? — viņš vaicāja.

—   Jā gan, ser. Un tur nebija nekā ko smieties tiem, kas viņu kopa, kā man, jo māsai bija jānoņemas ar bērniem. Tur bija apsēji jāaptin un jānoraisa. Un ja es uzdrīkstētos teikt, ser …

—   Vai jūs neatnestu man sērkociņus? — viesis gluži strupi pārtrauca. — Man pīpis izdzisis.

Misis Hola aprāvās kā uz mutes sista. Pēc visa, ko viņa viesim bija izstāstījusi, tā, zināms, bija rupjība. Viņa brīdi stāvēja vaļēju muti un tad atcerējās abus divdesmit šiliņu gabalus. Viņa aizgāja pēc sērkociņiem.

—   Paldies, — viesis īsi noteica, kad viņa tos no­lika. Tad viņš novērsās un raudzījās atkal laukā pa logu. Viņam, kā redzams, nepatika sarunas par operā­cijām un apsējiem. Pēc visa tā «viņa neuzdrīkstējās neko teikt». Viesa strupums bija viņu aizkaitinājis, un Millija to pēcpusdienu dabūja sutu.

Svešinieks palika viesistabā līdz četriem pēc pus­dienas un nedeva misis Holai ne mazākā iemesla ieiet pie viņa. Gandrīz visu šo laiku viņš izturējās gluži klusu: varbūt, mijkrēslim aužoties, sēdēja pie kamīna un smēķēja, varbūt — snauda.

Uzmanīgi klausoties, varētu dzirdēt, ka viņš vienu vai divas reizes sabiksta ogles un kadas piecas minūtes staigā pa istabu. Šķita, ka viņš sarunajās pats ar sevi. Tad nočīkstēja atzveltnes krēsls, jo viņš atkal apsēdas.