– Jā, es zinu, ka joki mazi.

– Tev tagad jābūt ļoti uzmanīgam, lai nerastos komplikācijas.

– Jā, jā, skolotāj, es zinu, skolotāj, paldies, skolotāj, nu man jāiet, tūlīt sāksies fizikas stunda, skolotāj, – es raisījos vaļā. Jutu, ka no šīm bēdīgajām runām mani patiešām sāk pārņemt vājums.

Un tad pie klases durvīm es pēkšņi aptvēru, kāpēc man šodien tāda nemierīga jušanās. Izrādījās, ka es taču velnišķīgi gribēju redzēt tos tur iekšā. Patiešām! Kad viņi blakus, tad dažreiz gribas nokļūt vientuļā salā, bet vajag tikai kādu laiku nesatikt, un tu jūti, ka nav īstas kārtības.

Es ievilku elpu, atrāvu durvis un iegāzos klasē. Visi, protams, sāka brēkt, jūs jau nu paši zināsiet, kā tas skan, ja kāds krietnu laiku nav bijis skolā. Ej nu gar klases priekšu, kad visi blenž tevī kā spokā vai astotā pasaules brīnumā. Tomēr jāatzīstas, tas ir pat mazliet jauki. Tu vismaz zini, ka pēc tevis kaut vai simtdaļu noilgojušies.

– Īvo!

Jēkabs, jeb Jāko, kā mēs viņu saucam, lai būtu skanīgāk, uzlēca ar kājām uz sola un no turienes krita man ap kaklu. Es tikko noturējos stāvus. Bet Jāko smējās, baltos zobus mirdzinādams. Ar pūlēm atbrīvojos un mazliet patēloju dusmīgo: sak, liels cilvēks, jau desmitajā klasē, bet uzvedas kā piektklasnieks. Patiesībā biju ļoti priecīgs, ka Jāko mani sagaidīja tā un ne citādi. Bet nevar jau uzreiz izkust priekā kā cukurgrauds karstā tējā.

Parasti sēžu pēdējā solā ar Alfrēdu jeb Frediju (tā viņam labāk patīk dēvēties), taču viņš nebija ieradies. Laikam tāpēc, ka šodien divi kontroldarbi – fizikā un anglenē.

Kaut gan neesmu nekāds zelta galva, tomēr šo to jēdzu, jo samērā regulāri ieskatos mācību grāmatās. Fredijs tur atkal samērā regulāri neieskatās. Draņķīgāk man klājas vienīgi eksaktajās gudrībās. Tur esot jāmācās sistemātiski un pēc sistēmas. No manis tas gan par daudz prasīts.

Tikko Jāko pārvācās manā solā, nāca fiziķis. Visi nu jau kādu miljono reizi cēlāmies kājās un kritām atpakaļ solos. Vienīgā laime. Ka šīs miljons reizes nebija pēc kārtas. Tās dalījās uz desmit gadiem un desmit biksēm – katru gadu pa vienām. Bet manai sēžamvietai ritēja tikai trešais gads – ķermeņa šūnas atjaunojoties ik pa septiņiem gadiem: tātad arī man pašreiz divi gadi un es dzīvoju jau savu trešo dzīvi.