No loģiskajām pārdomām mani iztraucēja Jāko. Lai izrēķinot viņam vienu uzdevumu. To, no atkārtojamās vielas.

– Tu domā, ka es pēc slimības kaut ko atceros? Tāpēc jau man nelika rakstīt.

– Pakustini vien smadzenes. Gan atcerēsies.

– Tev pašam izrēķināt ir tikpat kā nospļauties!

Jāko gan ir zelta galva. Tas jāatzīst. Un viņš varēja nelikt man mocīties. Bet tā būšot ātrāk, un es atšķīru grāmatu.

Sazin kāds radioamatieris bija izgatavojis spoli ar 10 vijumiem, un spoles garums bija 4 cm, bet diametrs 2 cm. Spolei nebija serdes, un tinumos plūda 0,016 ampēru stipra strāva. Iztaisīt spoli tad jau viņš prata, bet magnētisko plūsmu spolē aprēķināt nejēdza, un nu viņa vietā tas jādara man.

Es rēķināju un – tīri vai prieks! Man ir cerības kļūt par labu radioamatieri. Uztaisījis tādu spoli, es nu zināšu, ka magnētiskā plūsma ir apmēram 1,6·10^-9 Wb. Trakas lietas! Nemaz nezināju, ka esmu tik gudrs.

Nopētīju, ka Edgaram un Jāko ir viena grupa.

Pārrakstīju risinājumu un aizsūtīju uz klases viņējo galu Edgaram, kamēr Jāko sāka ņemties ar otras grupas uzdevumiem, lai palīdzētu Rihardam.

Mēs klasē esam četri draugi: Fredijs, Jāko, Edgars un es. Kaut gan par Edgaru to īsti tā varbūt nevarētu sacīt. Man ar viņu sarežģītas attiecības. Dažbrīd jūtu, ka viņš mani neieredz, citreiz – ka esmu viņam vajadzīgs. Esam kaut kas līdzīgs diviem magnētiem, kas bieži maina polus. Tiec nu gudrs! Cilvēku savstarpējās attiecības gan ir vienreizīgi sarežģīta būšana, tas jāatzīst.

Pašķielēju uz Edgaru. Saņēmis zīmīti, pat nepaskatījās uz manu pusi. Noliecās tikai pār lapu un sāka rakstīt.