No šejienes varēju redzēt kuģa pakaļgalu un trīs gal­vas uz kajītes jumta; tās piederēja matrožiem, kurus es biju komandējis mēnešiem ilgi. Nēģeri pamanīja, ka es stāvu, un skrēja pie manis. Gribēju tvert revolveri, bet atklāju, ka viņi to pievākuši. Nevaru teikt, ka man dūša būtu saskrējusi papēžos. Ne reizi vien esmu bijis par matu no nāves, bet nekad tā nebija pienākusi man tik tuvu kā toreiz. Es atrados pusnemaņā, un man viss bija vienalga.

Nēģeris, kas drāzās pa priekšu, bija paķēris kambīzē lielo gaļas nazi un, grasīdamies sagriezt mani gabalos, vaikstījās kā pērtiķis. Tomēr no griešanas nekas neiznāca. Viņš kņūpus novēlās uz klāja, un es redzēju, ka viņam no mutes izšļācas asinis. Es neskaidri sadzirdēju šāvienu, pēc tam vēl un vēl. Nēģeri krita cits pēc cita. Es pamazām atžilbu un ievēroju, ka šauj nekļūdīgi. Ik pēc šāviena kāds nēģeris nožāvās uz klāja. Es apsēdos blakus vinčai uņ pacēlu acis. Uz zāliņa sēdēja Sakstorps, Kā viņam bijā izdevies tur uzrāpties, netiku gudrs, jo viņš bija uzstiepis līdzi divus vinčestrus un sazin cik patronsomu, un tagad viņš darīja vienīgo darbu, uz ko bija spējīgs.

Esmu redzējis apšaušanu un apkaušanu, bet nekad ne­esmu redzējis kaut ko tādu. Es sēdēju pie vinčas un ska­tījos izrādi. Es jutos nevarīgs kā bērns, un viss notieko­šais man šķita kā sapnis.