Kā šodien redzu ūdens tvertni, grotmastu, melnādainos, kuri sagrabuši matrozi, cirvi, kas nolaižas uz viņa galvas, bet pari visam — spoža saules gaisma. Mani bija apbūrusi tuvojošās nāves vīzija. Likās, ka cirvis krīt lejup šausmīgi lēni. Es redzēju, kā tas ietriecās galvā un matrozis saļima. Nēģeri turēja viņu stingri, kamēr iezvēla vēl pāris reižu. Tad arī es dabūju vēl divus belzienus pa galvu un nospriedu, ka esmu miris. Tāpat laikam nodomāja tas nelietis, kurš bija sitis. Es nespēju pakustēties, gulēju un skatījos, kā viņi nocērt sargam galvu. Jāatzīst, ka to viņi izdarīja veikli. Viņi bija ievingrinājuši roku šajā darbā.
No laivām vairs nešāva, un es nešaubījos, ka viņi visi kā viens ir apkauti. Kuru katru brīdi melnie varēja būt atpakaļ, lai paņemtu manu galvu. Acīmredzot viņi cirta nost galvu tiem matrožiem, kas bija uz klāja. Malaitā galvas ir vērtīgas, īpaši balto galvas. Tās ieņem goda vietu laivās, kurās dzīvo piekrastes iedzimtie. Kādu dekoratīvu efektu panāk mežu iedzīvotāji, es nezinu, bet viņi vērtē galvas tikpat augstu kā piekrastes iedzīvotāji.
Tomēr manī vēl gailēja vāja cerība izglābties, un es četrrāpus aizvilkos līdz vinčai, kur ar mokām uzslējos kājās.