Bang, bang, bang, bang! šāva Sakstorps, un — būkš, būkš, būkš, būkš! — gāzās uz klāja nēģeri. Tas bija dīvaini, kā viņi krita. Pēc pirmā mēģinājuma sagrābt mani, kad tika noguldīti kādi desmit cilvēki,_ nēģeri it kā apstulba, bet Sakstorps šāva vienā šaušanā. Sajā laikā pie kuģa piebrauca kanoe un tās divas laivas, kas bija apbruņotas ar mums nolaupītajiem snai- deriem un vinčestriem. Nēģeri gāza virsū Sakstorpam tādu uguni, ka bail. Viņam par laimi, nēģeri labi šauj tikai no neliela attaluma. Viņi neliek šautenes pie pleca. Viņi gaida, kamēr cilvēks būs zemāk par viņiem, un tad šauj, piespieduši ieroci pie gurna. Kad Sakstorpam bija pārkar- sis viens vinčestrs, viņš paņēma otru. Tad tāpēc, rāpjoties augšā, viņš bija paķēris līdzi divas šautenes.
Šāva viņš pārsteidzoši ātri. Turklāt ne reizi neaizšāva garām. Ja zemes virsū ir kaut kas nevaldāms, tad tas bija Sakstorps. So slaktiņu padarīja šausmīgu ātrums. Nēģeri nespēja attapties. Kaut cik atguvušies, viņi metās pār bortu un, protams, apgāza savus kanoe. Sakstorps joprojām šāva. Ūdens ņudzēja no nēģeriem, un — buh, buh, buh! — viņš trieca tajos iekšā savas lodes. Viņš ne reizi nekļūdījās, un es skaidri dzirdēju, kā katra lode ar būkšķi ieurbjas cilvēka miesā.
Nēģerļ pajuka uz visām pusēm un steidza sasniegt krastu.