Ūdens bija nosēts .ar galvām, kas atgādināja bum­biņas; es kā sapnī piecēlos un vēroju, kā šīs bumbiņas lēkā un pazūd dzelmē. Daži tālie šāvieni bija apbrīnojami. Tikai viens bēglis sasniedza krastu, bet, kad viņš piecēlās, lai ietu ārā no ūdens, Sakstorpa lode sasniedza arī viņu. Tas bija lielisks trāpījums. Un, kad divi nēģeri skrēja pie ievainotā, lai izvilktu viņu malā, Sakstorps nolaida no kā­jas arī viņus.

Es jau nodomāju, ka viss ir cauri, kad šaušana sākās no jauna. Kāds nēģeris bija izsprucis no kopkajītes, lai skrietu pie treliņiem, bet pusceļā nokrita. Kopkajīte acīm­redzot bija pilna ar viņiem. Es saskaitīju divdesmit cil­vēkus. Viņi skrēja ārā pa vienam un metās pie treliņiem. Bet neviens netika līdz bortam. Tas atgādināja man šau­šanu lidojošā mērķī. Pa durvīm izdrāzās melns ķermenis, noblīkšķēja Sakstorpa šāviens, un melnais ķermenis lidoja lejā. Tur, kopkajītē, droši vien nezināja, kas notiek uz klāja, tāpēc šie joprojām drāzās laukā, kamēr visi bija apšauti.

Sakstorps mazliet nogaidīja, lai pārliecinātos, ka bries­mas ir garām, un nokāpa uz klāja. No visas «Hercogie­nes» komandas dzīvi bijām palikuši tikai mēs abi, un es biju pagalam vārgs, bet viņš — pilnīgi bezpalīdzīgs tagad, kad nevajadzēja vairs šaut. Klausot maniem norādīju­miem, viņš izmazgāja un pārsēja manus ievainojumus.