Pamatīga viskija porcija deva man spēku, jo kaut kā va­jadzēja tikt prom no šejienes. Nekas cits neatlika. Visi bija nogalināti. Mēs mēģinājām uzvilkt buru. Sakstorps cēla augšā, bet es turēju. Viņš lieku reizi parādīja savu neaptēstību. Bura necēlās augstāk ne par centimetru, un, kad es atkal zaudēju samaņu, likās, ka beigas mums ir.

Kad atžilbu, Sakstorps nevarīgi sēdēja uz treliņiem un gaidīja manus tālākos rīkojumus. Es liku viņam rūpīgi apskatīt ievainotos, vai kāds nespēj pārvietoties. Viņš at­lasīja sešus. Vienam, es atceros, bija lauzta kāja, bet Sakstorps teica, ka rokas viņam esot kārtībā. Es gulēju ēnā, gaiņāju mušas un devu rīkojumus, bet Sakstorps skubināja savu nespējnieku komandu. Zvēru, ka viņš spieda šos nelaimīgos nēģerus pārcilāt katru virvi, kamēr viņi atrada tauvas. Viens no viņiem, vilkdams virvi, no­krita uz klāja beigts, bet Sakstorps piekāva pārējos un pavēlēja viņiem turpināt darbu. Kad grotbura un foks bija uzvilkti, es pavēlēju viņam pārcirst enkura ķēdi un palaist to vaļā. Kaut kā aizkļuvu līdz stūres bortam, lai mēģinātu vadīt kuģi. Nevaru saprast, kā tas viņam iznāca, taču viņš nevis pārcirta ķēdi, bet gan izmeta otru enkuru, un tā nu mēs stāvējām, divtik stingri noenkuroti.

Galu galā Sakstorpam izdevās atbrīvoties no abiem en­kuriem un pacelt priekšburu un klīveru, un «Hercogiene» uzņēma kursu. Klājs izskatījās briesmīgs.