Visur vāļājās miruši un mirstoši nēģeri. Daži no viņiem bija ielīduši visneiedomājamākās vietās. Daudzi no klāja bija ierāpu- šies kajītē. Es liku Sakstorpam un viņa kapraču komandai mest pār bortu kā mirstošos, tā jau beigtos. Haizivīm to­dien bija ko nenoēsties. Protams, četri nogalinātie mūsu matroži aizgāja to pašu ceļu. Viņu galvas mēs tomēr ieli­kām maisā un piesējām klāt smagumu, lai tās nekādā ziņā neizmestu malā un nenonāktu melno rokās.

Piecus mūsu gūstekņus es nolēmu likt pie darba, bet viņi bija citādās domās. Viņi nogaidīja izdevīgu brīdi un pārlēca pār bortu. Divus Sakstorps noknieba ar revolveri gaisā un būtu nošāvis arī pārējos trīs, kas jau peldēja, ja es nebūtu viņu atturējis. Man, redzat, tas slaktiņš jau bija līdz kaklam, bez tam viņi bija palīdzējuši izkustināt šoneri no vietas. Taču šī žēlsirdība neko nedeva, jo visus trīs aprija haizivis.

Kad izgājām atklātā jūrā, man sākās smadzeņu iekai­sums vai kaut kas tamlīdzīgs. Lai nu kā, «Hercogiene» dreifēja trīs nedēļas, kamēr es atlabu un mēs aizvilkāmies līdz Sidnejai. Katrā ziņā šie Malu nēģeri ilgi atcerēsies, ka ar balto cilvēku nedrīkst jokot. Toreiz Sakstorps bija patiešām nevaldāms.

Cārlijs Robertss gari nosvilpās un teica:

—   Kā nu ne! Bet kas notika vēlāk ar Sakstorpu?