Lie­ciet viņam palaist vaļīgāk grotburu, un jūs nepagūsiet at­tapties, kad viņš būs nolaidis bezanburas stūri. Viņš trīs reizes pārvēlās pār bortu, bet peldēt neprata. Taču viņš mūždien bija dzīvespriecīgs, nezināja, kas ir jūras slimība, un bija vispaklausīgākais cilvēks, kādu es vispār esmu pazinis. Pēc dabas viņš bija noslēgts. Par sevi nekad ne­stāstīja. Mums viņa dzīve sākās ar to dienu, kad viņš ieradās uz «Hercogienes». Kur viņš iemācījies šaut, to varēja pateikt vienīgi zvaigznes. Viņš bija jenkijs — to mēs nopratām pēc tā, ka viņš runāja caur degunu. Un vairāk neko mēs arī neuzzinājām.

Tagad esam nonākuši pie galvenā. Jaunhebridu salās mums nevedās — piecās nedēļās tikai četrpadsmit nē­ģeri —, un ar dienvidaustrumu vēju mēs uzņēmām kursu uz Zālamana salām. Malaitā toreiz, tāpat kā tagad, bija viegli vervēt darbaspēku, un mēs braucām uz Malu, salas ziemeļrietumu galu. Rifi tur ir gan pie krasta, gan atklātā jūrā, un ir pamatīga noņemšanās, kamēr izmet enkuru. Tomēr viss izdevās labi, un mēs uzspridzinājām dinamītu, lai nēģeri zinātu, ka ir sākusies vervēšana. Trijās dienās mēs nedabūjām neviena strādnieka. Melnie simtiem brauca mums klāt ar savām laivām, taču viņi tikai smējās, kad mēs rādījām krelles, katūnu un cirvjus un stāstījām, ka darbs Samoa plantācijās ir tīrā izprieca.