Ceturtajā dienā viss mainījās. Pieteicās vairāk nekā piecdesmit puišu, un viņus izvietoja galvenajā tilpnē. Protams, viņiem bija brīv staigāt pa klāju. Tagad, kad atskatos atpakaļ, šī pierakstīšana vairumā liekas aizdomīga, bet toreiz mēs domājām, ka varbūt kāds varens virsaitis ir atcēlis aizliegumu pieteikties darbā. Piektās dienas rītā abas mūsu laivas, kā parasti, brauca malā — viena sedza otru, lai būtu drošs, ja izceltos kāda jezga. Un, kā parasti, uz klāja slaistījās, tērgāja, smēķēja un gulēja piecdesmit nēģeri. Uz kuģa paliku es, Sakstorps un vēl četri matroži. Abās laivās strādāja iedzimtie no Džilberta salas. Vienā sēdēja kapteinis, kravas pārzinis un vervētājs. Otrā, kas sedza pirmo un stāvēja simt jardu no krasta, atradās kapteiņa otrais palīgs. Abas laivas bija labi apbruņotas, kaut gan nekas it kā nedraudēja.
Četri matroži, to skaitā Sakstorps, berza kuģa pakaļgalā treliņus. Piektais matrozis ar šauteni rokā stāvēja sardzē pie paša grotmasta, kur nolikta tvertne ar ūdeni. Es biju priekšgalā, beidzu spodrināt jauno priekšgafeles sastiprinājumu. Es sniedzos pēc savas pīpes, kad krastā atskanēja šāviens. Izslējos taisni, lai palūkotos, kas notiek. Man kaut kas iebelza pa pakausi, un es apdullināts novēlos no klāja. Pirmā doma bija, ka man kaut kas uzgāzies uz galvas, bet, jau krītot, es sadzirdēju velnišķīgu šaušanu no laivu puses un, pagriezdamies uz sāniem, paguvu paskatīties uz sardzē stāvošo matrozi. Divi lieli nēģeri turēja viņu aiz rokām, bet trešais no mugurpuses ar cirvi sašķaidīja viņam galvaskausu.