Saprotu, — kapteinis noteica, — atvainojiet par traucējumu tik vēlā stundā, bet viņa gaišība nelikās mierā.;
Jā, — es teicu. — Saprotu . . . jā, pilnīgi saprotu …
Viņa gaišība, redziet, — skots turpināja, — ir gau- žam jauks cilvēks un ļoti, ļoti mīl putnus, bet šovakar ir mazliet kunga prātā.
Tā man arī šķiet, — es atteicu, — arī es labprāt vēlētos būt tādā prātā.
Hm, jā, ser… — kapteinis samulsis sacīja, — nu jā, tad atļaujiet novēlēt jums labu nakti, ser.
Arlabunakti, — es sacīju un noliku klausuli.
Kas tur īsti noticis? — Džekija jautāja.
Viens piedzēries lords par varēm gribēja man atsūtīt sīko vētrasputnu, — atbildēju, atslīgdams krēslā.
Tas tiešām par daudz! — Džekija dusmīgi izsaucās. — Tam jādara gals. Mums jādabū slepens numurs.
Tā arī izdarījām, un kopš tā laika ārkārtējie telefona zvani mūs vairs netraucēja.
Otrā rītā izstāstīju to Ketai, un, kaut arī viņa juta man līdzi, tomēr no sirds izsmējās.
Vai esat dzirdējis par Džeremija piedzīvojumu ar kurmi? — viņa vaicāja.
Nē, — sacīju, — nezinu. Kas tur bija?
Tas bija norisinājies šādi.