Džefemijs ar zooloģiskā dārza kravas mašīnu vedis no zīdītājdzīvnieku mītnes saslaukas izbēršanai. Ceļā bija divas lielas arkas. Pie otrās viņš ieraudzījis pa grantēto celiņu rāpojam kurmi. Strauji nobremzējis mašīnu, viņš izkāpis un gājis pie kurmja, gribēdams to aiznest uz tuvējo pļavu drošībā. Taču, tuvāk piegājis, viņš ieraudzījis, ka kurmis ir ne tikai beigts, bet vēl piesiets garā auklā, aiz kuras lēnām tiek vilkts pa ceļu. Sekodams auklai, lai noslēpumu noskaidrotu, Džeremijs uzdūries visam putnu mītnes personālam, kuri lēnītēm vilkuši auklu. Šo joku bija izdomājis Džons Melets (kuru jau sen saucām par Sepu, jo Septona Meleta iesauku viņš iemantoja, tikko atnāca pie mums strādāt). Pēdējā laikā Šeps vairs nenerroja cilvēkus, un šis viņa joks man šķita ļoti laba zīme. Tas norādīja, ka drūmais noskaņojums, kas valdīja pēc manas atgriešanās, izklīdis un tā vietā atkal stājies optimisms un entuziasms. Lai arī optimisms un entuziasms mums bija ļoti nepieciešami, tomēr ne viens, ne otrs nevarēja pastāvēt bez solīdas materiālās bāzes. Mums bija vajadzīga skaidra nauda, lai rekonstruētu krātiņus, kas ap to laiku jau bija nokalpojuši piecus gadus, turklāt rekonstruētu tos nevis uz ātru roku, kā pagadās, bet gan pēc kompleksa plāna. Ik dienu kaut kā pielāpījām krātiņus, kurus patiesībā vajadzēja nojaukt un to vietā uzbūvēt jaunus.