Ar mazāko dzīvnieku būriem problēma nebija pārāk nopietna, bet akūta tā kļuva ar lielo, poten­ciāli bīstamo zvēru mitekļiem. Kaut arī biju saņēmis ievē­rojamus līdzekļus no Houpas un Džimija un veidojās trests, mēs tomēr joprojām izmisīgi mocījāmies ar nau­das trūkumu; visvairāk mums trūka naudas, lai izbūvētu pienācīgus krātiņus tiem zvēriem, kuri izlauzušies varēja apdraudēt cilvēku dzīvību. Par to mani drīz pārliecināja divi notikumi, kas sekoja viens otram bīstami īsā laika sprīdī.

Zīdītājdzīvnieku mītnes tālākajā galā, kur mitinājās gorillas, bijām novietojuši krājkasīti ziedojumiem, bet virs tās izkārtni ar tresta mērķu un darbības izklāstu, cerot, ka atsaucīgi apmeklētāji iemetīs kastītē savu artavu. Viņi to, protams, arī darīja. Kādu priekšpusdienu, kad neviena nebija tuvumā, aizgāju uz zīdītāju mītni apraudzīt mērkaķu mātīti, jo domājām, ka tā ir grūsna. Šausmās ierau­dzīju, ka orangutanu krātiņš vaļā un durvis nevarīgi ka­rājas virās. Steidzos turp, bet atvieglots redzēju, ka oran­gutāni joprojām sēž krātiņā; tomēr Oskars, vecākais no viņiem, laikam bija atradis kādu rīku, ar ko atlauzt durvis, un pēc tam inspicējis tuvāko apkārtni. Vienīgais interesan­tais priekšmets, ko viņš varēja viegli iegūt un paņemt līdzi par suvenīru, bija Džersijas savvaļas dzīvnieku aiz­sardzības tresta ziedojumu lādīte.