Svinīgi tika atnesta šļūtene un pievienota pie lielās virtuves krāna, izsista viena loga rūts, lai varētu iebāzt uzgali istabā. Tad atgriezām krānu un pavērsām strūklu pret istabu. Pērtiķi pārsteigti sarāvās no tik nodevīga uzbrukuma un, saņēmuši pirmo ūdensšalti, brēkdami izskrēja no guļamistabas un nodrāzās lejup pa kāpnēm gaitenī. Tur slēpnī viņus gaidīja divi kalpotāji. Tiklīdz šimpanzes sasniedza mazo priekštelpiņu, abas durvis aizcirtās un bēgļi bija slazdā, no kura nevarēja izbēgt un kur nevarēja arī nodarīt nekādu postu. Mēs visi jutāmies atviegloti, jo šimpanzes ir histēriski, neaprēķināmi radījumi, ļoti ātri uztraucas un uzbudinājumā spējīgi arī uzbrukt. Šajā mirklī gan Sīna, gan Camlijs bija pārlieku satraukti, lai neteiktu vēl daudz vairāk.
Nākamais darbs bija atnest un pie vienām durvīm novietot krātiņu. Tas prasīja daudz laika, jo krātiņš diezin cik ilgi bija nostāvējis nelietots, piekrauts ar dēļu galiem un visādu drazu, kāda mēdz darbnīcā uzkrāties. Pēdīgi tomēr to izvācām tukšu, pa sešiem uzstiepām augšā un nostatījām tieši pretī durvīm. Atdarījām krātiņu, bet pēc tam piesardzīgi atvērām gaiteņa durvis. Šimpanzes slapjiem kažokiem varen kareivīgā noskaņojumā čurnēja savā slazdā. Veselu stundu kārdinājām viņus ar dažādiem gardumiem, lai ievilinātu krātiņā, taču ne ar ko — pat šajā gada laikā tik reti dabūjamām vīnogām — neizdevās viņus pielabināt.