Ja nu pamēģinātu ar čūsku? — es ieminējos, zinādams, ka Camlijs no čūskām ļoti baidās.
Nekas neiznāks, — sacīja_ Džeremijs. — Ar čūsku varam iebiedēt vienīgi Camliju. Sīnai no tām nav ne silts, ne auksts.
Tad vajadzēs vēlreiz iedarbināt šļūteni, — es drūmi noteicu. — Dievs vien zina, cik mums tie grēku plūdi
izmaksās.
Šļūteni ienesa virtuvē un vēlreiz pievienoja ūdenskrā- nam. Atvērām otras durvis un uzlaidām abiem šimpanzēm spēcīgu strūklu. Abi lēkšus ielēca krātiņā, dzelzs durvis klaudzēdamas aizkrita, un mūsu bēgļi bija droši ieslodzīti. Kopā ar mūsu atslēdznieku Bertu aizgājām uz pērtiķu mītni pārbaudīt, kā šimpanzes tikuši laukā. Turējām viņus aiz stingra stiepļu sieta, kuru tie nespēja pārraut, bet Camlijs bija tajā atradis pairušu vietu. Ja dabū rokā sieta stieples galu, tad pinumu ir tikpat viegli izārdīt kā adīkli, un tieši to viņš bija izdarījis. Bertām, kurš arī tikko bija grasījies sēsties pie Ziemsvētku pusdienām, vajadzēja ķerties pie darba un salabot režģi. Apmēram pēc stundas krātiņš bija kārtībā un šimpanzes varēja tajā atgriezties. Pēdīgi ap pulksten četriem novietojām bēgļus atpakaļ krātiņā un devāmies katrs pie savas svētku maltītes. Keta, Sems, Džekija un es sēdāmies baudīt pārkaltušo tītaru un sakņu piedevas, kas izskatījās, it kā pa tām būtu iz- bradājies milzu zilonis; vienīgā kompensācija mums bija uz ledus saglabātais vīns.