Godājamais mister Darel,

man ir desmit gadu, un, pēc manām domām, Jūs esat labākais zoologs Britu salās (izņemot Piteru Skotu). Vai Jūs, lūdzu, neatsūtitu man savu auto­grāfu?

Nākamajā gadā skats uz dzīvi jau kļuva gaišāks, un mēs varējām parādīt sava darba pirmos konkrētos rezul­tātus. Keta strādāja, galvu nepaceldama, lai noturētu kārtībā tresta un zooloģiskā dārza grāmatvedību, kontro­lētu pārtēriņu un kontrolētu mani, jo man piemīt netikums pārtērēt bez apdoma.

Vai nebūtu jauki iegādāties flamingus? — es, pie­mēram, jūsmīgi iesaucos.

Brīnišķīgi, — Keta piekrita. — Cik tie maksā?

Ak, ne pārāk dārgi, — es atteicu. — Man šķiet, ne vairāk kā simt divdesmit mārciņu gabalā.

Jaukais smaids Ketas sejā izdzisa, un zaļās acis iedzalkstijās tērauda saltumā.

Vai jūs, mister Darel, zināt, cik liels ir jūsu pār­tēriņš? — viņa mīlīgā balstiņā apvaicājās.

Jā, protams, protams, — es steidzos savu neapdo­mību izlabot, — tāpat vien jau tikai ieminējos.

Par spīti Ketas sīkstumam, mēs tomēr guvām panā­kumus.