Bija konstatēts: lai cik labi baro dzīvniekus — mēs savējiem devām labāko, ko vien varējām dabūt —, tomēr ar barību viņi nesaņem minerālus un daudz citu viņu veselībai vajadzīgu vielu. Jaunizstrādā- tajos barības raušos tā visa bija papilnam. Aizrakstīju uz Bāzeli Dr. Ernstam Langam, un viņš atsūtīja man vajadzīgos datus; tad aprunājāmies ar zooloģiskā dārza dzirnavnieku misteru Lemarkānu, kurš mums raušus sagatavoja. Brūnie plāceņi izskatījās visai nepievilcīgi, un mēs raudzījāmies uz tiem diezgan aizdomīgi. Taču ieteicu Džeremijam vienu nedēļu izmēģināt un tad pavērot, kas notiks. Tajā laikā Džeremijs bija mans pastāvīgs viesis, jo, bijis kur nebijis, allaž iegriezās konsultēties dažādos jautajumos. Atskanēja klauvējiens pie durvīm, tajas parādījās Džeremija galva, un viņš sacīja:
Te es, Džeremijs …
Tad viņš ienāca dzīvojamā istabā, kur es strādāju, un sāka iztirzāt kārtējo problēmu.
Kad jaunā barība bija nedēļu- izmēģināta, atskanēja pazīstamais klauvējiens un pieteikums:
Te es, Džeremijs.
Nāc iekšā, Džeremij, — es aicināju.
Viņš ienāca un raižpilnu izteiksmi sejā palika stāvam uz dzīvojamās istabas sliekšņa. Džeremijs ir gara auguma, ar nogatavējušos kviešu krāsas matiem, tādu degunu kā Velingtonas hercogam un ļoti zilām acīm, kas mazliet šķielē, ja viņš ir satraucies vai noraizējies. Ari pašlaik viņš šķielēja, tādēļ sapratu, ka noticis kaut kas nopietns.