Kas vainas? — jautāju.
Nu, tā jaunā barība, — viņš minstinājās. — Zvēriem … hm… tā laikam negaršo. Viens otrs sīkais pērtiķis mazliet paskrubina, arī, šķiet, vairāk tāpat vien aiz ziņkāres, bet pārējie tai pat nepieskaras.
Kā cilvēkpērtiķi? — es apvaicājos.
Ij virsū neskatās, — Džeremijs drūmi atbildēja.
Izmocījos visādi — iemērcu pat pienā, bet nekā.
Vai esi mēģinājis viņus pabadināt?
Nē, — Džeremijs atteica tādā kā vainas apziņā,
to gan vēl ne.
Pamēģini, — es ieteicu, — nedod viņiem nekā cita kā vienīgi pienu un raušus. Redzēsim, vai tas nelīdzēs.
Otrā dienā atkal atskanēja pazīstamais klauvējiens un pazīstamā balss:
Te es, Džeremijs.
Un Džeremijs atkal iestājās dzīvojamās istabas durvīs.
Gribēju pastāstīt par lielajiem pērtiķiem, — viņš sacīja. — Badinājām, nedevām tiem nekā cita kā tikai raušus un pienu. Tikpat neēda. Ko nu darīsim?
Biju tādā pašā neizpratnē kā Džeremijs. Bāzelē raušus deva visiem dzīvniekiem, un viņi tos ēda ar patiku. Acīmredzot mūsu raušos trūka kādas sastāvdaļas, kas padarītu tos dzīvniekiem tīkamus. Piezvanījām misteram Lemarkānam un lūdzām padomu.