Ban­kai, kas arvien vairāk sāka uztraukties par aizdoto naudu, piedāvājos atmaksāt divdesmit tūkstošus mārciņu parāda no honorāriem, ko saņemu par savām grāmatām, bet zoo­loģisko dārzu nodot trestam. Ierosinājums guva atbalstu, un tā radās Džersijas savvaļas dzīvnieku aizsardzības trests, kas oficiāli pārņēma zooloģisko dārzu, ieceļot mani par dārza goda direktoru un tresta goda pārvaldnieku.

Tresta valdei izraudzījām grupu aktīvu cilvēku, kuri bija ar mieru palīdzēt, un ļoti priecājāmies, kad lords Džer- sijs deva piekrišanu kļūt par mūsu prezidentu. Emblēmai izvēlējāmies drontu — lielu, balodim līdzīgu soļotājputnu; šie putni kādreiz dzīvoja Maurīcija salā un ļoti strauji tika iznīcināti tūliņ pēc salas atklāšanas. Ar to gribējām simboliski parādīt, cik viegli un cik īsā laika sprīdī cil­vēku nesaprātīgā rīcība un alkatība spēj izdzēst dzīvnieku sugu no zemes virsas tā, ka pat pēdas nepaliek.

Taču ar to vēl nebijām pilnībā izkļuvuši no grūtībām. Stāvoklis joprojām bija smags, un es joprojām riju tab­letes nervu nomierināšanai, tikai tā, lai Houpa Pleta to neuzzinātu. Vienlaikus mēģināju uzrakstīt grāmatu. Tas ir uzdevums, pie kura allaž ķēros ar šausmām, bet šoreiz nevarēju no tā izvairīties, jo vajadzēja bankai atmaksāt divdesmit tūkstošus mārciņu, un vienīgā iespēja nopelnīt naudu man bija rakstīšana.