Ikvienam jaunizveidotam dārzam to vajadzētu uzskatīt par savu galveno uzdevumu. Pienācis laiks, kad nepieciešams atvērt nevis jaunus plašus, bet gan nelielus, specializētus zooloģiskos dārzus, kas visus pūliņus, laiku un rūpestus ziedotu to dzīvnieku kontrolētai pavairošanai, kuriem palīdzība sevišķi nepieciešama. Svarīgi ir ari, lai šāds dārzs spētu palīdzēt saglabāt eksistenci šķietami neinteresantiem un nepievilcīgiem dzīvniekiem, par kuriem parasti maz liekas zinis, jo tie nav «kases gabali»; šādā dārzā varētu pievērsties apdraudēto sugu pārstāvju vairošanai (vismaz tik ilgi, līdz populācijai vairs nedraud briesmas) un dzīvotspējīgu vaislas grupu izveidošanai. Tad šāds dārzs būtu ne tikai patvērums dzīvniekiem, bet arī pētniecības centrs un, kas vissvarīgāk, lieliska izmēģinājumu stacija. Dzīvnieku, it īpaši retu un vāru dzīvnieku, turēšana un kopšana ir māksla, kas jāmāca un jāmācās. Diemžēl agrāk (un daudzos zooloģiskajos dārzos vēl šobaltdien) ļaudis, kurus pieņem darbā dzīvnieku kopšanai un uzraudzīšanai, ir tādi, kas savas apšaubāmās «dotības» daudz labāk varētu likt lietā citur.
Kaut arī man pašam nepieciešamība pēc tāda veida zooloģiskā dārza, kādu es gribēju veidot, šķita acīm redzama, tomēr toreiz man nācās sastapties (un, lai gan mazākā mērā, arī tagad vēl jāsastopas) ar visai sīkstu pretestību no, ja tā varētu teikt, iesīkstējušo zinātnieku puses. Bija gaužām grūti viņiem ieskaidrot, ka kontrolēta