Hzīvnieku audzēšana ir ļoti vēlama un izmantojama kā paralēla līnija tradicionālajām faunas saglabāšanas metodēm, kādas ir rezervātu, nacionālo parku veidošana un tā tālāk. Ilgus gadus, tiklīdz reprezentablos dabas draugu forumos aizsāku šo tematu, visi raudzījās uz mani tādām acīm, it kā es nule būtu atzinies, ka uzskatu nekrofiliju par ideālu veidu dzimstības kontrolei.
Doma, ka zooloģiskais dārzs nav nekas vairāk kā Viktorijas laika zvērnīca, bija pārlieku dziļi iesakņojusies, un likās gandrīz neiespējami piespiest cilvēkus ticēt, ka tam var būt daudz nopietnāki uzdevumi. Galvenais iebildums bija tas, ka visi zvērudārzi tiekot slikti vadīti un gandrīz nevienā nepastāvot ne vēlēšanās, ne iespēja palīdzēt sugu saglabāšanā ar kontrolētu vaislas programmu īstenošanu. Ar lielmanīgi nevērīgo pieeju — «zvēru jau pasaulē netrūkst» zooloģiskie dārzi kļuva par savvaļas faunas izskaudējiem, tie iznīcināja lielu daudzumu dzīvnieku, lai atjauninātu savas kolekcijas, kurās neveiksmju, sliktas kopšanas vai abu šo iemeslu dēļ bija aizgājuši bojā eksponāti. Esot pārāk daudz zooloģisko dārzu (tā iebilst faunas aizsargātāji), kas vārdos dižojoties diezin kā, bet praktiski sugu saglabāšanas labā nekā derīga