nedarot, pārāk daudz tādu zooloģisko dārzu, kas cenšas iegūt retus dzīvniekus, lai pievilinātu apmeklētājus un gūtu slavu, pārāk daudz zooloģisko dārzu, kuru plaši izreklamētajiem «faunas saglabāšanas centieniem» ar sa­prātīgu darbu šai virzienā tikpat daudz kopīga kā puķu kastītei uz palodzes ar apmežošanas programmu.

Diemžēl šāda kritika lielā mērā ir pamatota vēl tagad. Mani paskaidrojumi, ka es nemaz nevēlos palielināt pa­rasto zooloģisko dārzu skaitu, bet runāju par specializē­tiem dārziem ar rūpīgi izstrādātu programmu mērķtie- cīgai dzīvnieku pavairošanai, tika teikti kurlām ausim. Šādos apstākļos patiesi vajadzēja visai lielu apņēmību, lai atvērtu vēl vienu zooloģisko dārzu, pat ja bija iece­rēts veidot kaut ko pavisam atšķirīgu no tiem, kas jau pastāvēja. Es sapratu, ka nav nozīmes gaidīt atbalstu un atsaucību no savvaļas dzīvnieku aizsardzības speciālis­tiem. Jāsāk tikai īstenot savu ieceri un jāredz, kā tas izdosies.

Nebiju tik liels optimists, lai nepadomātu par kādu svarīgu faktu. Pat ja man uzsmaidītu veiksme, tas, ko es radīšu, būs tikai mazs zobratiņš lielajā, sarežģītajā sugu saglabāšanas mašīnā. Un tomēr tas būs zobratiņš, kura līdz šim trūcis, un, pēc manas pārliecības, — ļoti nozī­mīgs. Padomājiet, cik bezgala daudz vajag sīciņo, bet gardo garnelīšu, cik daudz vajag planktona, lai varētu izaugt un dzīvot zilais valis!