Drīz vien man atklājās, ka brīnišķīgi gan ir iecerēt lielus, spožus pasākumus, taču bez stingra pamata tie nav nenieka vērti. Un stingrais pamats bija nauda. Vislielākās grūtības man sagādāja tas, ka gribēju radīt kaut ko tādu, kas nevarēja nest peļņu un nekad arī nenesīs. Es skaidri zināju: ja gribēšu savu ieceri īstenot, katrs iegūtais penijs būs jāiegulda atpakaļ pasākumā. Vidusmēra rēķinvedī — šā slāņa cilvēkiem, kā zināms, bezrūpība un vieglprātība nav raksturīga — doma par naudas aizņemšanos, lai uzsāktu kaut ko, kas nenesīs peļņu, izraisa nervu sabrukumu. Kad cēlu savu ideju priekšā, banku direktoriem, efekts bija vel satriecošāks. Nekad pirms tam nebiju varējis pat iedomāties, cik apbrīnojami skeptiska izteiksme spēj atplaiksnīt tāda gudra un pieredzējuša bankas direktora skatienā.
Un tomēr šai drūmajā tumsībā pēkšņi iespīdēja mazs gaismas stariņš. Kādā bankā man solīja: ja vien es varot sagādāt garantiju, banka man aizdevumu piešķiršot. Viņi mani brīdināja vislaipnākajā veidā, taču neslēpjot savu pārliecību, ka man vislabākais būtu aiziet mājās, iekāpt siltā vannā un pārgriezt vēnas. Vismaz tāda man šķita brīdinājumu īstā jēga. Tomēr es nelikos ne dzirdis. Galvenā problēma bija: ko izmantot par garantiju? Un beigu beigās šī problēma nemaz nebija tik sarežģīta, kā sākumā likās, jo man piederēja tikai viena vienīgā vērtība, kuru es, piesardzīgi izsakoties, varēju izmantot garantijai, proti, mans rakstnieka vārds.