Vispirms ieprātojos par Bornmutu, kas no visiem viedokļiem šķita ideāla. Esmu jau citā grāmatā rakstījis, kā cīnījos, lai realizētu savu pasākumu šai pilsētā un vēlāk Pūlā, kura atrodas turpat tuvumā. Negribu skumjo stāstu atkārtot vēlreiz. Aprobežošos ar atgādinājumu, ka abu pilsētu municipalitātē sastapos ar tādu stūrgalvību un tik tuvredzīgu vienaldzību, ka pilnīgi atteicos no mēģinājuma kaut ko uzsākt Anglijas dienvidu piekrastē. Likās, visa Anglija ir sētin nosēta ar aprobežotiem pilsētas valžu vīriem, tādā makiavelliskā viltībā sasaistīta birokrātijas valgos, ka ikviens, ar to visu sastapies, jūtas kā iepinies milzu zirnekļa tīklā. Sapratis, ka Anglijā man nav ko cerēt, sāku lūkoties pēc tālākiem apvidiem. Katrā ziņā gribēju apmesties kādā nelielā centrā, turklāt tādā, kuram ir pašnoteikšanās tiesības. Sī doma nemaz nebija tik neprātīga, kā izklausās, jo man tūliņ iešāvās prātā divas vietas, abas (ne pārāk cieši) saistītas ar Apvienoto karalisti, tomēr ar pašvaldības tiesībām. Viena no tām bija Menas sala Īrijas jūrā, otra — Normandijas salas, kas atrodas Angļu kanālā, tuvāk pie Francijas nekā pie Anglijas krastiem. Pārbaudījis apstākļus, es no Menas salas atteicos, jo sapratu, ka tā ir pārāk tālu ziemeļos un klimats manam pasākumam tur būtu par skarbu. Džersija, lielākā no Normandijas salām, šķita daudz pieņemamāka. Taču atkal viens āķis: šai salā es nepazinu nevienas dvēseles.