No jauna izsūdzēju bēdas savam daudz cietušajam izdevējam Rūpertam, un viņš vēlreiz kļuva par manu glābēju. Rūperts uzrakstīja ieteikumu kādam majoram Frei- zeram, kurš dzīvoja Džersijā un, nekā ļauna nenojauzdams, bija apsolījis izvadāt mani pa salu, lai palīdzētu atrast manām vajadzībām piemērotu īpašumu un zemes gabalu. Tā nu es kopā ar sievu Džekiju aizlidoju uz Džersiju, kur majors Freizers mūs sagaidīja, izvadāja mašīnā pa salu un izrādīja daudzas vietas, kuras mums dažādu iemeslu dēļ tomēr nelikās pieņemamas. Diezgan nospiestā garastāvoklī devāmies uz majora mājām, lai ieturētu lenču. Šīs mājas bija Lezogras muiža, būvēta no Džersijas skaistā zeltītu rudens lapu krāsas granīta; tai bija plašs ar mūri apjozts dārzs un pagalms, kurā iebraucām caur divām brīnišķīgām piecpadsmitā gadsimta arkām; visa šī godība pletās uz lēzeniem pauguriem apmēram trīsdesmit piecu akru platībā. Jau pirmajā acu uzmetienā redzēju, ka tieši šī ir tā vieta, kas man vajadzīga. Tomēr man likās gaužām nepiedienīgi, sēžot pie kāda cilvēka pusdienu galda, mēģināt viņu izdzīvot no sentēvu mājokļa.