Beidzot, cik vien smalkjūtīgi pratu, uzsāku sarunu. Biju ļoti pārsteigts, uzzinājis, ka majors vēlētos pārcelties uz Angliju, jo Lezogra privātpersonai izmaksājot pārāk dārgi. Viņš teica, ka labprāt iznomātu muižu man, turklāt piedāvāja pat iespēju vēlāk, kad būsim tikuši uz kājām, to nopirkt. Devāmies tūliņ pie vietējiem varasvīriem, kuri par manu ideju likās patiesi sajūsmināti. Tā es trijās dienās biju atradis tieši tādu objektu, kāds man bija vajadzīgs, ieguvis visas pasākumam nepieciešamās atļaujas, kā arī Džersijas Štatu (tā šeit dēvē vietējo valdību) sirsnīgu svētību. Trijās dienās panācu to, ko man nebija izdevies izcīnīt gandrīz gadu ilgos cīniņos ar Anglijas smago birokrātijas aparātu. Es nolēmu, ka tāds neliels, bet garā vienots apvidus ar paš- noteikšanos patiesi ir ko vērts.
Sākuma stadijā mūsu zooloģiskais dārzs nebija nekāds krāšņais. Dzīvnieku novietnes, kaut arī savam mērķim atbilstošas, neizskatījās diezcik pievilcīgas, bet tur bija vainojami mūsu ierobežotie naudas līdzekļi, tādēļ cerējām, ka, pieņēmušies spēkā un turībā, varēsim tās aizstāt ar jaunām. Arī zooloģiskā dārza tapšanas laikā man bija jārūpējas par naudas pelnīšanu gan iztikai, gan aizdevuma atmaksai. Lai iegūtu vielu rakstīšanai, vajadzēja atkal doties ekspedīcijās, un man pašam tas, protams, šķita gaužām jauki, jo nu es pirmo reizi mūžā skaidri zināju, kas notiks ar maniem dzīvniekiem (kā tos kops un novietos) pēc tam, kad būšu tos atvedis.