Ir uzcelts milzum daudz mo­dernu novietņu zooloģisko dārzu dzīvniekiem, un dī­vainā kārtā publika gaužām reti iebilst kaut ko pret šiem krātiņiem, ja vien tie ir glīti un tīri. Ņemot vērā šādu pieeju, daudzi zooloģiskie dārzi bijuši spiesti bū­vēt dzīvniekiem aizvien lielākus krātiņus, kaut gan vai­rumā gadījumu dzīvnieki aizņem tikai piekto daļu no viņiem atvēlētās platības un daudz aizsargātāki justos mazākā telpā.

Atceros apciemojumu tikko uzceltajā ziloņu mītnē kādā Eiropas zooloģiskajā dārzā, kur par direktoru bija ļoti ievērojams virs, kas domāja, ka arhitekta galvenais pasūtītājs, ja tiek projektēta celtne zooloģiskajam dār­zam, ir dzīvnieks, un vissvarīgākais ir viņa vēlēšanās un vajadzības. Labu brīdi nostāvējām klusēdami, rau­goties uz jauno, ērmoto celtni, un tad mans draugs ar biklu čukstu pārtrauca klusumu.

Priekš kam tas ir? — viņš vaicāja.

Ziloņiem, — es īsi atbildēju.

Ziloņiem? — viņš pārjautāja, ieplezdams acis iz­brīnā un izbīlī. — Ziloņiem? Bet kādēļ tai šitāds veids, priekš kam tik daudzas mazas smailītes uz jumta, kam tās noder?

Laikam, pēc arhitekta domām, celtnei jāataino zi­loņu bars pie ūdens bedres, — es paskaidroju.

Mans draugs šausmās aizvēra acis un nopurpināja krāšņu, visaptverošu lāstu maz pazīstamā serbu vai hor­vātu valodā. Vienīgais vārds, kurš šajā novēlējumā skaidri izcēlās, bija «arhitekts», un to viņš i«grūda ar tādu indi, kas būtu bijusi spļāvējkobras cienīga.