Iegājām iekšā. Likās, it kā mēs atrastos deformētā katedrālē. Mans draugs vērīgi aplūkoja samērā nelielo telpu, kas bija atvēlēta dzīvniekiem, un milzīgo, kroplo labirintu, kurš bija domāts publikai, tad ļāva skatienam aizklīst pret augstajiem griestiem līdz tai vietai, kur pašā augšā karātos zvans, ja šī tiešām būtu katedrāle. Viņš atkal noskurinājās un piesauca kaut kādu serbu vai horvātu dievību.
Priekš kam tik augsts jumts? — viņš vaicāja, un viņa ne pārāk veiklā angļu mēle šās arhitektūras radītajā šokā sastomījās vēl vairāk. — Priekš kam tik augsts jumts, ko? Viņi laikam domā, ka zilonim kādreiz pa nakti gribēsies uzlidot augšā un uzlēkt laktā?
Paraugieties tikai visas pasaules zooloģiskajos dārzos, un jūs redzēsiet, ka tie ir pilni ar šādiem arhitektoniskiem izdzimteņiem. Un vēl joprojām tādus, gluži kā nelaikā dzimstošus bērnus, rauj ārā no mātes arhitektūras miesām. Pati pieeja sprostu, krātiņu un citu novietņu būvei zooloģiskajos dārzos bijusi aplama no laika gala un lielā mērā ir vēl šodien. Ir, protams, daži dārzi, kas rīkojas pavisam citādi, taču diemžēl tādu ir loti maz. Projektējot mūsdienu zooloģiskos dārzus, vispirmām kārtām vis nejautā, kas vajadzīgs dzīvniekam, bet gan — ko vēlas publika. Labi turētai dzīvnieku kolekcijai jābūt apgādātai: