ar krātiņu, kura teritorija ir tāda, lai dzīvnieks tajā justos brīvi un varētu arī atrast vietu, kur patverties, ja ir satraukts un jūtas nomākts;

ar otra dzimuma pārstāvi vai pārstāvjiem — at­bilstoši attiecīgās sugas prasībām;

ar tādu barību, kas garšo dzīvniekam un, pēc spe­ciālista ieskata, ir tam piemērota;

ar pietiekamu iespēju kustēties, lai dzīvnieks ne­garlaikotos, proti — ar «mēbelēm» un, ja iespējams, vienu vai vairākiem kaimiņiem, ar kuriem var sarīkot satraucošas cīņas bez asins izliešanas un padiskutēt.

Taču publikas antropomorfiskās pieejas dēj vēl ar­vien būvē drausmīgas dzīvnieku novietnes, modernu ek­vivalentu hindu mērkaķu tempļiem, kuri bija tik iecie­nīti deviņpadsmitajā gadsimtā un kuros tik daudzi ne­laimīgi un nepateicīgi rezus makaki jeb rezus mērkaķi saldami sagaidīja nāvi.

Publikas interese par nebrīvē turētiem dzīvniekiem ir slavējama, taču loti bieži aiziet pa aplamu ceļu. Apmek­lētāji gandrīz nekad nesūdzas par tādiem apstākļiem zoo­loģiskajā dārzā, par kādiem vajadzētu sūdzēties, toties skaļi un histēriski brēc par to, no kā dzīvniekam ne­ceļas ne mazākais ļaunums.

Ļaudis apgalvo, ka dzīvniekus nedrīkst turēt krāti­ņos, nedrīkst tos ieslodzīt, nedrīkst tiem laupīt brīvību.