ceļojuma krātiņu lielumu nosaka tas, ka dro­šāk ir dzīvniekus transportēt mazos nekā lielos krāti­ņos; ja krātiņus pārvieto pie tāda darba nepieraduši strādnieki (kā tas diemžēl notiek loti bieži), kas izturas pret tiem nevērīgi vai pat nosviež zemē, tad nelielā krā­tiņā dzīvniekam ir daudz mazāka iespēja tikt ievaino­tam. Kaut ari ceļojuma krātiņa dimensijas ir ļoti pieti­cīgas, dzīvnieks tomēr, pavadījis šādā krātiņā vairākus mēnešus, iegūst tur tik lielu drošības sajūtu, ka dau­dzos gadījumos liedzas pāriet no tā uz plašāku mītni. Ceļojuma krātiņš viņam kļuvis par teritoriju, kuras ro­bežas viņš pazīst, kur jūtas droši patvēries, kur saņem barību un ūdeni.

Jaunais krātiņš, kaut arī piecdesmit reižu lielāks, dzīv­niekam pirmajā brīdī nešķiet solām visus minētos la­bumus. Tas sola vienīgi to, par ko tik ļoti uztraucas cil­vēki, proti, lielāku brīvību. Bet dzīvnieks nepavisam to nevēlas; viņš vēlas drošu patvēru un to atrod šaurajā ceļojuma krātiņā. Daudzreiz ceļojuma krātiņš jāatstāj lielajā zooloģiskā dārza krātiņā vairākas dienas, pat ne­dēļas, līdz konservatīvais un piesardzīgais radījums būs ar mieru iekļaut lielo krātiņu savā teritorijā. Pat tad, kad viņš jau akceptējis lielo krātiņu, viņš šķietamu briesmu brīžos tomēr taisnā ceļā steidzas uz šauro mi­tekli, jo uzskata to par savām īstajām mājām.