Reiz ekspedīcijas laikā Rietumāfrikā mēs dabūjām dažus mazos bušbēbijus. Mums viņus atnesa kāds mednieks pēdējā' brīdī, kad jau devāmies ceļā, lai laikus sasniegtu kuģi; es zvēriņus gan nopirku, taču to ievietošanai atradu vienīgi senlaicīgu no klūgām pītu zivju murdu, kādus lieto iezemieši; tas bija apmēram divas pēdas garš un sešas collas diametrā. Par laimi, mazie bušbēbiji ir vissīkākie savā ģintī (apmēram stingrā diētā turēta zeltainā kāmja augumā), tādēļ mana trijotnite gluži labi ietilpa murdā, kuru es izpopēju ar sausām banānu lapām. Mazie bušbēbiji ir visglītākie galago — burvīgi radījumiņi ar lielām, tumšām acīm, glezni veidotām ausīm, pelēkzaļu kažociņu; viņi kustas strauji un viegli — kā vēja nestas pūkas.
Kad sasniedzām piekrasti (jau pēc trim dienām), es saviem mazajiem bušbēbijiem uztaisīju labu krātiņu un pārvietoju viņus tur. Par laimi, netiku aizmetis zivju murdu, jo bušbēbiji, tikko pārcelti jaunajā krātiņā, sāka nīkuļot. Viņi liedzās pieņemt barību, nelaimīgi ierāvās guļvietā un, raudzīdamies manī lielām, bēdīgām acīm, izskatījās kā trīs trimdā izdzītas laumiņas. Es izmisumā neattapu nekā cita kā novietot tos atpakaļ murdā, kur tie tūdaļ atdzīvojās, pieņēma barību un atkal izturējās normāli.