Ceļā uz Angliju murds (kas nebija domāts šādai lietošanai) pamazām sāka irt, un mums vajadzēja to vietvietām sasaistīt ar auklām, lai tas neizjuktu pavisam. Nonākuši galā, bušbēbiji visi kā viens noniecināja zooloģiskā dārza krātiņu, kurš bija apmēram piecdesmit reižu apjomīgāks par murdu, un lielā stūrgalvībā liedzās atstāt ierasto mājokli. Vajadzēja vien piekārt murdu krātiņā pie sienas, un bušbēbiji nodzīvoja tajā veselu gadu, pirms uzdrošinājās spert soli jaunajā mitekli. Un ari tad viņi lielāko dalu laika pavadīja murda paliekās, sīksti pretodamies visiem mūsu centieniem pieradināt viņus pie plašāka, ērtāka un higiēniskāka groza. Beidzot pēc diviem gadiem murds galīgi saira, taču pa šo laiku mazie spītnieki pēdīgi bija pieraduši pie jaunā mājokļa.
Dzīvnieks, kuru dēvē par maisvaigu žurku, pievērsa manu uzmanību parādībai, ko var dēvēt par «ceļojuma teritoriju», un vienlaikus deva iespēju konstatēt, cik aukstasinīgi daži dzīvnieki uzņem nebrīvi. Maisvaigu žurkas ir pelēki grauzēji apmēram pusaugu kaķa lielumā, tās bieži sastopamas Rietumāfrikā. Pēc dabas šīs žurkas ir diezgan flegmātiskās, bet, tāpat kā lielākajai daļai dzīvnieku, arī tām piemīt savi niķi un stiķi. Raksturīga to īpašība ir absolūta bezbailība, jo neesmu vēl sastapis nevienu maisvaigu žurku, kas nemēģinātu neganti iekost, kaut arī dara to it kā garlaikoti, nepievēršot jums sevišķu uzmanību. Franču valodas termins en passant (garām ejot) laikam būtu šai darbibai vispiemērotākais apzīmējums.