Vēl viens interesants, ļoti mulsinošs maisvaigu žurku paradums (par kuru man tolaik nebija ne jausmas) ir savākt milzīgajos vaigu maisos visu barību, kuru tās vienā ēšanas reizē nespēj notiesāt, un aiznest to uz gu- ļamtelpu. Kad biju ieguvis savu pirmo maisvaigu žurku (kopā ar pirmo kodienu), es mīļu prātu atstāju tās gu- ļamtelpu mierā, tomēr jau pašā sākumā man likās, ka dzīvnieks nekad nav pietiekami paēdis. Barības trauks allaž bija iztīrīts līdz pēdējam krislītim un žurka no guļamtelpas noraudzījās manī ar skumju pārmetumu acīs, drebinādama kuplās ūsas un izskatīdamās kā pavārdzis grauzēju kārtā iemiesojies Olivers Tvists.
Es izmisis stūķēju krātiņā aizvien vairāk barības, līdz kādā jaukā dienā žurka mani sagaidīja, tupēdama nevis guļamtelpā, bet ārpusē. Kad pārbaudīju šīs neparastās uzvedības cēloni, atradu guļamistabu tā piestampātu ar barību, ka žurkai pašai tur vairs nebija vietas. Tajos laikos es vēl biju jauns un nepieredzējis un, kaut arī zināju, ka maisvaigu žurkas guļamtelpu labāk neaiz- tikt, man ne prātā nebija ienācis, ka tur tiks uzkrāta barība, kas pūstot izplatīs nejauku smirdoņu. Samazināju žurkai barības devu un varmācīgā kārtā uzbruku tās guļamtelpai apmēram ik pa desmit dienām.