Otrreiz tīrot guļamtelpu, atradu, ka, par spīti samazinātajai de­vai, tur tomēr bija savākts krietni daudz barības, kas nozīmēja, ka es žurku joprojām baroju pārāk bagātīgi. Tādēļ vēl samazināju mīksto barību, piemēram, banā­nus un azimīnu, kas tik ātri pūst, toties sāku dot vairāk batātu un zemesriekstu, kurus žurka varēja šķūrēt savā midzenī, cik tīk. Ar to pašu problēma, šķiet, bija atri­sināta.

Taču drīz vien maisvaigu žurka izspēlēja tādu stiķi, par kuru man iznāca krietnu brīdi palauzīt galvu. Kādu vakaru devos izmēzt žurkas guļamtelpu un ieraudzīju, ka tā tukša — bija palicis vienīgi barības krājums ba- nanu lapu migā. Guļamtelpas aizmugures sienā bija iz­grauzts glīts caurumiņš, un, runājot ar viena mana dzīv­nieku kopēja afrikāņa vārdiem, «tas nolādētais zvērs pazudis kokos». Ar parasto sakāmvārdu, ka darbs māca darītāju, izteicis sev līdzjūtību par savu muļķību, es, tā sakot, liku aiz auss, ka turpmāk visām maisvaigu žurkām krātiņi jāizsit ar skārdu. Nākamajā rītā gribēju paņemt krātiņu un aiznest galdniekam, lai viņš to iz­dara, un tad ieraudzīju savu maisvaigu žurku saritinā­jušos guļam migā.

Pirmajā brīdī negribēju ticēt pats savām acīm. Tas taču pārāk skaidri runāja pretī visu dzīvnieku mīļotāju sprediķiem.