Savvaļas dzīvnieks no laba prāta atgriezies nīstajā gūstniecībā… Kaut kas nedzirdēts! Liku savu maisvaigu žurku pilnīgi mierā un sāku to novērot. Ik vakaru tā iznāca krātiņā, pieēdās un padzērās, cik vēders prasīja, un pēc tam visu, ko nebija spējusi apēst, svinīgi stiepa uz guļamtelpu vaigu maisos, kas bija pietūkuši kā cilvēkam, kurš slimo ar cūciņu. Kad viss bija nolikts pie vietas, žurka (ar milzīgu čabināšanu un visādu izdarīšanos) sāka post guļvietu. To paveikusi, viņa piegāja pie guļamtelpas sienā izgrauztā cauruma, paostīja gaisu, aizgāja atpakaļ, vēl mazliet pačubināja guļvietu un tikai tad vēlreiz devās pie cauruma un izlīda ārā nakts tumsā. Pēc divarpus stundām žurka atgriezās. Bez aplinkus ceļiem viņa devās tieši uz guļamkambari, mazliet ieturējās un nogulēja saldā miegā līdz rītam.
Turpmākajos divos mēnešos tas atkārtojās ik nakti. Tad man vajadzēja pārcelt nometni apmēram simt piecdesmit jūdžu tālāk, "un es ar ziņkārību gaidīju, kā mana žurka reaģēs uz teritorijas maiņu. Ceļojuma laikā aizsitu caurumu ar skārda gabalu, bet, tiklīdz bijām iekārtojušies jaunajā nometnē, es skārdu noņēmu. Maisvaigu žurka ar augsta ierēdņa aukstasinību uzskatīja ceļojumu par gluži dabisku parādību un bez minstināšanās tūliņ saposa gultu, sagādāja barības uzkrājumus un atsāka nakts klaiņojumus pa mežu.