Tā turpinājās līdz tam lai­kam, kamēr mēs nokļuvām uz kuģa, lai dotos uz Eiropu. Nu gribot negribot vajadzēja izsist krātiņu ar skārdu, jo man bija skaidrs: lai cik labvēlīgi pret mums izturējās kuģa kapteinis, manas žurkas klejojumi naktī viņam to­mēr pa prātam nebūtu. Žurka, šķiet, saprata, ka šis pe­riods viņas dzīvē beidzies. Tā itin omulīgi iekārtojās jau­najos apstākļos, un es mierīgu un priecīgu prātu varu piebilst, ka šī žurka veselus desmit gadus nodzīvoja zoo­loģiskajā dārzā, kurā viņu iemitināja.

Vairākus gadus vēlāk manu ekspedīciju Paragvajā pārsteidza politisks apvērsums. Paragvaja pieder pie tām Dienvidamerikas valstīm, kur apvērsumi ir kaut kas līdzīgs nacionālam sporta veidam, piemēram, futbolam. Tā kā neviena puse nespēja gūt virsroku, spēle krietni ieilga, un es, nevarēdams tikt projām un izvest savus dzīvniekus, biju spiests tos palaist brīvē. Vairums dzīv­nieku gūstniecībā bija nodzīvojuši apmēram trīs mēne­šus, un viņiem tā bija iepatikusies. Viņi uzturējās nomet­nes tuvumā, gaidīja, kad viņus pabaros, un daži enerģis­kāki resnknābjaini papagaiļi vārda vistiešākajā nozīmē cirtās cauri kokam un stieplēm, lai tiktu atpakaļ būros. Vēlāk sagūstītie dzīvnieki, protams, tūliņ pēc palaišanas brīvē pazuda biezoknī, bet tos, kuriem dzīve gūstā bija iepatikusies, ar varu nācās dzīt projām no nometnes, līdz viņi saprata, ko no viņiem vēlas.