Šādi paša piedzīvoti atgadījumi izraisa manī neiecietību pret tiem, kas, apstākļus nepārzinot, kritizē zooloģiskos dārzus. Viņi apgalvo, ka nav labi atņemt dzīvniekam «brīvību». Es nekā neiebilstu, ja viņi kaut ko jēgtu par savvaļas dzīvnieka parašām, bpt viņi nezina nenieka. Viņu izpratnē dzīvnieka ievietošana krātiņā nozīmē, ka šim radījumam laupīta iespēja aizbraukt atvaļinājumā uz Kostabravu, aiziet uz koncertu Albertholā vai doties uz Alpiem paslēpot. Šo labestīgo cilvēku uztverē dzīvnieki ir mazi, kažokādās tērpti cilvēciņi — onkulis Freds un tante Fredija kažokos. Bet tādi tie nav; tie ir indivīdi ar savu dzīves uztveri, ar savu patiku un nepatiku. Tādēļ, īpaši, ja sāk kritizēt, ir svarīgi uztvert dzīvi no dzīvnieku, nevis no sava redzesviedokļa. Galu galā, jāatgādina — neviens vīriešu kārtas kritizētājs negribēs uzsākt mīlas dēku ar nīlzirga mātīti, bet ir pietiekami daudz nīlzirga tēviņu, kas to vēlas.
Tieši šī aplamā uztvere par dzīvi nebrīvē ir cēlonis tam, ka izveidojusies antropomorfiskā arhitektūra: nav nekas ļauns, ja cilvēki nezina, kas dzīvniekam vajadzīgs; bet viņi domā, ka zina un ka dzīvniekam vajadzīgs tieši tas, ko vēlas viņi. Viņu lozungs ir: skaistus, lielus krātiņus! Ja vien krātiņš liels, viņi samierinās. Viņi dzīvo laimīgā neziņā par to, ka dzīvnieks, kam vajadzīga plaša ^dzīves telpa, ieslodzīts krātiņā, kuram ir vectētiņa stāvā galda pulksteņa forma, vai arī, ka dzīvniekam, kam piemīt neatvairāma dziņa kāpelēt pa kokiem, visu mūžu jāsmok sprostā, kura griesti ir divu pēdu augstumā no zemes.