Viņi dzīvo laimīgā neziņā arī par to, ka glītais, lielais krātiņš ir gan higiēnisks, bet gaužām neinteresants cementa četrstūris, kurā dzīvniekam nav itin nekādas darbošanās iespējas, nav iespējas uzsākt visu to, kas vi­ņam tik tīkams un nepieciešams, — rāpties, lēkāt, šūpo­ties, izrādīties, iezīmēt savu teritoriju.

Divi visbiežāk dzirdētie, dominējošie pārmetumi zoo­loģisko dārzu krātiņiem ir: tie esot pārāk mazi un turklāt aizrežģoti. Mēs nule redzējām, ka izmērs, būvējot krā­tiņu, nav svarīgākais aspekts. Tagad parunāsim par rež­ģiem. Tas ir gaužām sāpīgs jautājums. rCaut arī lielākajā daļā moderno zooloģisko dārzu režģi, kas Viktorijas laika zvērnīcas darīja tik nepievilcīgas, aizstāti ar neuz­mācīgiem un vieglākiem materiāliem, vairumam cilvēku tomēr vārds «zooloģiskais dārzs» joprojām šķiet sino­nīms vārdam «režģi», bet režģi jeb restes neglābjami asociējas ar cietumu. Gandrīz neiespējami šos cilvēkus pārliecināt, ka vienīgi viņiem režģi nozīmē ieslodzījumu.

Piemēram, primātu mītnē labi izvietoti režģi dzīvnie­kam sagādā daudz prieka, jo pa tiem var kāpelēt, tajos var karāties un šūpoties.