Daudzos cilvēkpērtiķu krātiņos, kas konstruēti atbilstoši publikas gaumei, cementa kamera ir tik tukša, bez jebkā kāpelēšanai piemērota, ka krātiņa iemītnieks būtu sajūsmināts, ja frontālo sienu aizstātu ar kārtīgiem Viktorijas laika režģiem. Tik aktīviem kāpelētājiem, kādi, piemēram, ir orangutani un gi- boni, gandrīz nav iespējams iekārtot par daudz režģu, lai šie dzīvnieki justos jautri un labi. Ainu, kuru skatot sirds vai lūst, es dabūju redzēt kādā Eiropas zooloģiskajā dārzā. Skaists pilnīgi pieaudzis orangutans bija Iesprostots apmēram piecpadsmit pēdu garā un desmit pēdu platā iekštelpu krātiņā, kuram nebija papildu āra laukumiņa. Krātiņu apgaismoja niecīgs, turklāt ļoti netīrs lodziņš augstu pie paša jumta. Ārā bija ziedoša, koša vasara, bet krātiņā tik tumšs, ka vajadzēja pamatīgi ieskatīties, lai dzīvnieku ieraudzītu. Krātiņā nebija nekā — ne virves, ne šūpoļu, ne plaukta. Tā bija cementa kaste ar stiklotu frontālo sienu. Orangutans tupēja krātiņa vidū uz grīdas un darbojās ar maisa drānas lupatu, pārmaiņus rūpīgi klādams to sev uz galvas un ņemdams nost. Tā bija vienīgā darbošanās iespēja šim ļoti saprātīgajam un ziņkārajam dzīvniekam. Šādā krātiņā režģi būtu bijuši īsta svētība. Kad mēs projektējām brīvdabas sprostus pērtiķiem, mēs ņēmām vērā gan šo, gan daudzas citas problēmas.