Taču kritizēt virves dejotāju, ja pats neesi gaisā uz virves šūpojies, bija pārāk vientie­sīgi, un tādēļ manī aizvien stingrāk nobrieda apņēmība tikt pašam pie sava zooloģiskā dārza.

Cik zemā līmenī zooloģiskie dārzi jau noslīdējuši sa­biedrības acīs, to es īsti konstatēju tad, kad redzēju, kā manas apkārtnes cilvēki reaģē, uzzinājuši, ko esmu no­lēmis darīt. Ja es būtu stāstījis, ka gatavojos atvērt plast­masas flakonu fabriku, dibināt popmūzikas ansambli, organizēt striptīza klubu vai uzsākt ko citu, kas nepār­protami nāktu par labu cilvēcei, sabiedrība to nešaubī­damās būtu novērtējusi ļoti atzinīgi. Bet zvērudārzu? Vietu, kurp vecāki bez sevišķa prieka ved bērnus, lai mazie varētu pajādelēt uz ziloņa un pārēsties saldē­jumu? Vietu, kur nebrīvē moka dzīvniekus? Es taču to ne­domājot nopietni? Kādēļ gan neko citu, bet tieši zvēru­dārzu?

Zināmā mērā es jautātājus sapratu un pat biju ar vi­ņiem vienisprātis. Uz viņu jautājumiem atbildēt nebija viegli, jo viņu izpratne par zooloģisko dārzu bija pavi­sam citāda nekā manējā. Visam pamatā ir fakts, ka pagātnē — un pat mūsu dienās — tikai nedaudzi cilvēki, tiklab zinātnieki, kā ari laji, prot pareizi novērtēt laba zooloģiskā dārza nozīmi.