—   Ja ari pieņem, ka ir tā, kā jūs stāstāt, — teica mi­sis Setlifa, — ielaušanās tomēr paliek ielaušanās. Tas jums nederētu par attaisnojumu tiesā.

—   Zinu, — viņš lēnprātīgi piekrita. — Tas, kas ir tais­nīgi, ne vienmēr ir likumīgi. Tāpēc jau arī es sēžu te kā uz adatām un sarunājos ar jums. Ne tāpēc, ka man pa­tiktu atrasties jūsu sabiedrībā; jūs man patīkat, bet ne­gribētu, ka mani noķer. Es zinu, ko ar mani izdarīs šajā pilsētā. Kādu jaunu puisi pagājušajā nedēļā notiesāja uz pieciem gadiem tikai tāpēc, ka viņš kādam garāmgājējam izvilka divus dolārus un astoņdesmit piecus centus. Es izlasīju par to avīzē. Grūtos laikos, kad nav darba, ļaudis krīt izmisumā. Bet tie, kuriem kaut ko varētu nocelt, arī krīt izmisumā un izgāž dusmas uz citiem. Ja mani no­ķertu, es dabūtu gadus desmit vismaz. Tāpēc man zeme deg zem kājām.

—   Nē, pagaidiet. — Viņa ar žestu centās aizkavēt svešo un vienlaikus noņēma kāju no zvana pogas, kuru reizi pa reizei bija piespiedusi. — Jūs vēl neesat man pateicis, kā jūs sauc.

Viņš brīdi vilcinājās.

—   Sauciet mani par Deivu.

—   Nu, lūk… Deiv… — Viņa iesmējās piemīlīgā ap­jukumā.