—   Redzat, mis, — viņš iesāka, atbildot uz viņas uzstā­jīgo jautājumu, — vecais Setlifs mani savā laikā izpu­tināja ar kādu nelielu darījumu. Tas bija rupjš gājiens, bet izdevās. Tiem, kuriem kabatā pāris simt miljonu, viss izdodas un ir likumīgs. Es negaužos un nedomāju atkos­ties jūsu papiņam. Viņš par mani nekad nav dzirdējis un droši vien nezina, ka pataisījis mani par nabagu. Viņš ir pārāk liels vīrs un rīkojas ar miljoniem, kā lai viņš būtu dzirdējis par tādu sīku cilvēciņu kā es. Viņš ir mākleris. Viņam ir visādi speciālisti, kuri domā, plāno un strādā viņa vietā. Daži no viņiem, esmu dzirdējis, saņemot lie­lāku algu nekā Savienoto Valstu prezidents. Es esmu tikai viens no tūkstošiem, kurus jūsu papiņš izputinājis, tas ir viss.

Redzat, mcm, man bija uzņēmumiņš ar vienu zirgspēku lielu hidraulisko iekārtu. Un, kad vecais Setlifs ar saviem kompanjoniem sagrāba Aidaho, reorganizēja kausēšanas trestu, pievāca visus' zemes gabalus un uzstādīja lielo hidraulisko iekārtu pie Tvinpainas, es, protams, izputēju., Es pat nedabūju atpakaļ pasākumā ieguldīto naudu. Ne­paguvu ne attapties, kad biju spiests izstāties no spēles. Un tā šonakt bez graša pie dvēseles un, zinādams, cik ļoti draugam vajadzīga mana palīdzība, es iegriezos te, lai kaut ko izdabūtu no jūsu papiņa. Tā kā nauda man va« jadzīga kā ēst, nekāds lielais grēks tas nebūs.