— Kaut kas ir jāizdara jūsu labā. Jūs esat jauns un tikko nostājies uz slikta ceļa. Ja arī turpmāk jūs mē­ģināsiet pievākt visu, kas, pēc jūsu domām, pienākas jums, vēlāk ņemsiet arī to, kas jums nekādā ziņā nepie­nākas. Un jūs zināt, ar ko tas beigsies. Labāk sameklē­sim jums kādu godājamu nodarbošanos.

—   Man vajadzīga nauda un vajadzīga tūlīt, — viņš spī­tīgi atbildēja. — Nevis man, bet draugam, par kuru es jums stāstīju. Viņš ir tintē, un viņš jāglābj, citādi cilvēks būs pagalam.

—   Es varu sameklēt jums vietu, — ātri teica misis Setlifa. — Un, kas attiecas uz jūsu draugu, es aizdošu jums naudu, un jūs aizsūtīsiet to viņam. Pēc tam atdosiet man no savas algas.

—   Ar trīssimt dolāriem pietiktu, — viņš lēni sacīja. — Ar trijiem simtiem viņš izkultos. Esmu ar mieru strādāt melnās miesās par to, par uzturu un dažiem centiem ta­bakai.

—   Ak, jūs smēķējat? Tas man nenāca ne prātā.

Misis Setlifa izstiepa roku pār revolveri, rādīdama uz

raksturīgajiem dzeltenajiem plankumiem uz viņa pirk­stiem. Vienlaikus viņa ar acīm izmērīja attālumu no savas rokas līdz ierocim. Viņai gribējās strauji satvert revol­veri. Viņa bija pārliecināta, ka spētu izdarīt to, un tomēr neiedrošinājās. Galu galā viņa savaldījās un atvilka roku atpakaļ.

—  Jums gribas smēķēt? —viņa iejautājās.

—   Nāvīgi gribas.