— Tad smēķējiet. Man nav iebildumu. Man pat patīk, ka smēķē … cigaretes, protams.
Ar kreiso roku viņš izvilka no sānkabatas saņurcītu papirosu papīra gabalu un nolika to pie labās rokas, blakus revolverim. Viņš vēlreiz iebāza roku kabatā un izbēra uz papīra šķipsnu brūnas, plēkšņainas tabakas. Tad, uzlicis abas rokas uz revolvera, sāka tīt smēķi.
— Jūs tā turaties pie sava pretīgā šaujamā, it kā baidītos no manis, — viņa ķircinoši sacīja.
— Ne jau nu īsti baidos, mem, bet apstākļi dara mani drusku nemierīgu.
— Bet man no jums nebija bail.
— Jums nebija ko zaudēt.
— Man bija dzīvība, — viņa atteica.
— Tas gan ir tiesa, — viņš ātri piekrita. — Un tomēr jūs nenobijāties no manis. Varbūt es esmu par daudz piesardzīgs.
— Es jums nedarīšu nekā ļauna. — To teikdama, misis Setlifa ar kāju piespieda zvana pogu. Viņas skatiens bija nopietns un patiess. — Es redzu, ka jūs nosodāt cilvēkus. Arī sievietes. Es tik tiešām mēģinu atrunāt jūs no noziedznieka dzīves un atrast jums godīgu darbu, bet jūs,,,
Viņam kļuva kauns.
— Lūdzu, piedodiet, mem, — viņš teica, — mana nervozitāte nedara man godu.
Runādams viņš noņēma labo roku no galda, aizsmēķēja un nolaida roku gar sāniem.
— Paldies par uzticību, — klusi izdvesa misis Setlifa, nolaida acis no revolvera un vēl stiprāk piespieda zvana pogu.
— Par tiem trīssimt dolāriem, — viņš iesaka. — Es varu šodien pat nosūtīt telegrammu uz Rietumiem. Esmu ar mieru strādāt veselu gadu par tiem un iztiku*