— Jūs nopelnīsiet vairāk. Apsolu vismaz septiņdesmit piecus dolārus mēnesī. Vai jūs protat apieties ar zirgiem?
Viņa seja noskaidrojās un acis iedzirkstījās.
— Tad nāciet strādāt pie manis … vai pie mana tēva, jo visus kalpotājus pieņemu es. Man vajadzīgs otrs kučieris …
— Valkāt livreju? — viņš skarbi pārtrauca, un brīvā Rietumu dēla balsī un savilktajās lūpās jautās izsmiekls.
Viņa iecietīgi pasmaidīja.
— Tātad tas jums neder. Ļaujiet padomāt. Tā. Vai jūs protat iejāt ērzeļus?
Viņš pamāja ar galvu.
— Mums ir zirgaudzētava, un tur būs vieta tieši tādam cilvēkam kā jūs. Vai esat ar mieru?
— Vai esmu ar mieru, mem? — Viņa balsī skanēja pateicība un sajūsma. — Pasakiet, kur tas ir. Esmu gatavs sākt kaut vai rīt. Un vienu es varu apsolīt jums, mem: jūs nekad nenožēlosiet, ka palīdzējāt Hjūgijam Lūkam nelaimē.,.
— Jūs, liekas, nosaucāt sevi par Deivu, — viņa teica ar mazu pārmetumu.
— Jā, nosaucu, mem, bet, lūdzu, piedodiet man. Es sameloju. Mans īstais vārds ir Hjūgijs Lūks. Un, ja jūs pateiksiet man, kur atrodas šī zirgaudzētava, un iedosiet naudu vilcienam, es no rīta uzreiz došos uz turieni.
Sarunas laikā viņa nepārtraukti spieda zvana pogu. Viņa deva dažādus trauksmes signālus: trīs īsus un vienu garu, divus īsus un vienu garu un piecus pēc kārtas. Tad pēc vairākiem īsiem signāliem viņa nepārtraukti zvanīja veselas trīs minūtes. Un viņa domās rāja dumjo, cieši aizmigušo pārvaldnieku un šaubījās, vai zvans ir kārtībā.