— Esmu tik priecīga, — viņa sacīja, — tik priecīga, ka jūs piekrītat! To varēs nokārtot bez sevišķām pūlēm. Bet vispirms atļaujiet man uziet augšā pēc maka. — Viņa pamanīja sarunu biedra acīs šaubas un steigšus piebilda:
— Es taču uzticu jums trīssimt dolāru.
— Es ticu jums, mem, — viņš pieklājīgi atbildēja.
— Es tikai nespēju valdīt nervus.
— Tātad es varu iet pēc naudas?
Taču viņš nepaguva atbildēt, kad misis Setlifa sadzirdēja attālu troksni. Viņa zināja, ka tur nočīkst trauku
istabas durvis. Bet čīkstoņa bija tik vāja — drīzāk viegla gaisa svārstība nekā troksnis —, ka viņa nebūtu dzirdējusi, ja neklausījusies tik saspringtā uzmanībā. Taču arī Hjūgijs Lūks izdzirdēja troksni. Kaut satraukts, viņš rāmā garā apvaicājās:
— Kas te notika?
Neatbildējusi viņa zibenīgi pastiepa kreiso roku un paķēra revolveri. Misis Setlifa bija gribējusi pārsteigt svešo, un tas viņai bija izdevies, tāpēc ka nākamajā mirklī viņa roka velti nogrābstīja pa tukšo vietu, kur bija atradies revolveris.
— Sēstieties! — viņa nokomandēja dzedrā balsī, kura viņam likās sveša. — Nekustieties! Rokas uz galda!