Misis Setlifa bija ievērojusi, kā viņš rīkojas ar revolveri. Viņa neturēja smago ieroci izstieptā rokā, bet, atbalstījusi elkoni pret galdu, tēmēja svešajam nevis galvā, bet krūtīs. Viņš mierīgi skatījās un paklausīja pavēlēm, saprazdams, ka nav nekādu izredžu izsist revolveri sievietei no rokām un nav arī nekādu cerību, ka viņa varētu aizšaut garām. Bez tam viņš redzēja, ka revolveris nedreb, arī roka nesakustas, un labi zināja, cik lielu caurumu atstāj lode ar mīkstu galu. Viņš skatījās nevis uz sievieti, bet uz gaili, kas bija mazliet pacēlies, tāpēc ka pirksts spieda mēlīti.
— Man jābrīdina jūs, ka šis rīks ir ļoti jutīgs. Nespiediet tik stipri, citādi jūs izurbsiet manī caurumu valrieksta lielumā.
Viņa atlaida mēlīti vaļīgāk.
— Tā ir labāk, — viņš sacīja. — Vēl labāk būtu nolaist pavisam. Redzat, cik tas paklausīgs. Ja jūs gribētu, ātrs un viegls piespiediens parautu to uz augšu un nolaistu uz leju, bet uz jūsu spožās grīdas būtu jauka putra.
Viņam aiz muguras atvērās durvis, un viņš dzirdēja kādu ienākam istabā. Bet viņš pat nepagrieza galvu. Sieviete skatījās uz Hjūgiju, un viņš redzēja, ka tā ir pavisam citas sievietes seja — skarba, salta, nežēlīga un tomēr brīnum skaista. Arī viņas acis bija skarbas un dega saltām ugunīm.